Atsaucoties uz laikraksta Diena 30.novembrî ievietoto Efraima Zurofa, Simona Vîzentâla centra Nacistisko noziegumu pçtniecîbas koordinatora,
un Izraçlas biroja rakstu Pieminçðana un taisnîba, gribu teikt, ka viòð
iekalis galvâ tikai savu taisnîbu, bet no vispârçjâs objektîvâs
taisnîbas viòa personîba ir stipri subjektîvi patâlu.
Es negribu aizstâvçt un arî neaizstâvu
nevienu nelieti, kas paòçmis otra
miermîlîga cilvçka dzîvîbu, bet katram nosodîjumam ir savs laiks un
vieta. Arî ðeit tas bûtu piemçrots, bet tas jau ðim biedram (vai
kungam) paliek par sistçmu. Jâ, daudzi latvieði, tieði tâpat kâ daudzi
ebreji, bija sasmçrçjuði savas rokas. Tas notika nevis Latvijas valstî,
bet okupçtâ teritorijâ zem nacistu varas. Par to sarkanâ okupantu vara
visus vainîgos un simtiem nevainîgo arî notiesâja. Kâdçï E.Zurofs
uzstâj, ka tie bûtu vçlreiz jâtiesâ? Ja reiz viena tiesa ir
piespriedusi kâdu nenoðaut, tad kâdçï pçc daudziem gadiem otrai tiesai
to vajadzçtu pakârt?
Autors: Jânis Kolîtis.
Publicçðanas datums: Piektdiena, 2001. gada 7. decembris.
Rubrika: Vçstules (2. lpp.)
________________________________________________________________________
| 
