Aigars Urtāns, mag. hist. , Bauskas Novadpētniecības un mākslas
muzeja vēstures nodaļas vadītājs
Latvijas Vēsturnieku komisijas pētnieki,
starp kuriem esmu arī es, jau vairākus gadus apzina un pēta
holokausta traģēdiju Latvijā. Lai kliedētu kopš padomju laikiem
palikušās nepatiesības un arī neziņu par patieso situāciju,
īpaša uzmanība pētniecības darbā ir pievērsta 1941.gada vasaras
norisēm Latvijas mazpilsētās.
Bauska 1941.gadā bija viena no Latvijas
mazpilsētām, un ebreju īpatsvars pilsētnieku vidū šeit bija
apmēram 15%. Ebreji nelielā skaitā dzīvoja arī citur Bauskas
apriņķī — Iecavā, Lietuvas pierobežā Panemunē, Skaistkalnē
un vēl dažos pagastos. Pēc maniem aprēķiniem, holokausta
laikā 1941.gada vasarā tika noslepkavoti apmēram 500—700
Bauskas ebreju (maksimāli) un vēl apmēram 150—200 apriņķī
dzīvojošo ebreju (maksimāli).
Kā notika Bauskas ebreju nogalināšana,
un kas to paveica? Tas ir jautājums, kas pēdējā laikā aktualizēts
saistībā ar baušķenieces Larisas Grekovas ziņojumu Simona
Vīzentāla centram, ka bijušais baušķenieks Kārlis Bražus,
kurš 1995.gadā miris Kanādā, ir slepkavojis Bauskas ebrejus.
Ziņojuma autore sauc sevi par holokausta pētnieci, kurai
izdevies iegūt pierādījumus. Taču, zinot 1941.gada vasaras
notikumus Bauskā, tos var uzskatīt par viņas pieņēmumiem,
kam nav dokumentālu vai cita veida apstiprinājumu.
Pirmā piecu Bauskas ebreju noslepkavošana
notika 1941.gada 2.jūlijā. Viņus kopā ar pieciem aizturētiem
padomju aktīvistiem un desmit sarkanās armijas karagūstekņiem
publiski gandrīz pašā Bauskas centrā pie Mēmeles tilta nošāva
vācu karavīri. Akcija bija vācu militāro iestāžu reakcija
un rīcības stereotips, jo bija apgānīti pie Bauskas kritušo
vācu karavīru līķi. Vainīgie netika atrasti, bet vietējās
sabiedrības iebaidīšanas nolūkos kādu vajadzēja sodīt. Sodīšana
bija pateicīgs līdzeklis propagandai, jo tika pavēstīts,
ka kritušos vācu karavīrus apgānījuši žīdi, komunisti un
atejošie sarkanarmieši; tiem tad arī jāsaņem sods.
Nākamie notikumi risinājās 1941.gada
jūlija beigās vai augusta sākumā, kad Vecsaules pagasta Likvertenu
mežā (apmēram 8 km no Bauskas) tika noslepkavoti 54 vai 55
no iepriekš Bauskā sterilizētajiem 56 ebreju vīriešiem (vienam
vai pat diviem izdevās izglābties). Iespēju robežās ir apzināti
nozieguma apstākļi un īstenošanas gaita, bet nav izdevies
iegūt pārliecinošus pierādījumus, kas paveica šo cilvēku
noslepkavošanu. Arāja komandas slepkavu tad vēl Bauskā nebija,
bet vēstures avotos par notikušo ir divas līdzvērtīgas, taču
savā starpā pretrunīgas versijas. Ir liecības, ka to paveica
vietējie latviešu policisti, kas piedalījās ebreju sakropļošanā,
bet ir arī liecības, ka to paveica vācu karavīri no vietējās
militārās komandantūras. Esmu veltījis milzum daudz laika,
lai noskaidrotu šī notikuma apstākļus, taču pārliecinošas
atbildes nav. Tāpēc varu apgalvot, ka atbildēt uz šo jautājumu
un zināt pat, kas konkrēti to izdarīja, nez vai var arī Larisa
Grekova, kas uz dzīvi Bauskā pārcēlusies 70.gados.
Pārējie Bauskas pilsētas un apriņķa
ebreji tika noslepkavoti divās augusta naktīs jau minētajā
Vecsaules pagasta mežā. Vispirms tika noslepkavoti Bauskas
pilsētas ebreji, pēc tam — no apriņķa pagastiem atvestie
ebreji. Nozieguma īstenošana sākās ne vēlāk kā naktī no 9.
uz 10.augustu, un to paveica no Rīgas atbraukusī Arāja komandas
slepkavu rota (apmēram 30 vīru sastāvā). Lai organizēti noslepkavotu
apmēram 700—800 ebreju, bija jāmobilizē liels skaits vietējo
policistu. Tiem ebreji bija jānogādā mežā, jāapsargā iznīcināšanas
vieta u.tml.
Pēc maniem aprēķiniem, Bauskas un
apkārtnes ebreju iznīcināšanā bija iesaistīti apmēram 100
vietējo policistu. Šis fakts bieži vien ir kalpojis un, kā
izrādās, arī joprojām kalpo par argumentu — "(..) vietējais policists bija mežā, tātad viņš šāva ebrejus(..)" Minēto palīgfunkciju veikšana nenoliedzami veicināja nozieguma īstenošanu, taču
tas nenozīmē, ka noziegumā iesaistītā persona tieši slepkavoja
ebrejus. Padomju izmeklēšanas un tiesu iestādēm, kas pēc
kara ierosināja simtiem krimināllietu un nodarbojās ar bijušo
policistu tiesāšanu, tolaik bija svarīgāk tiesāt nevis pēc
būtības un piespriest nodarītajam adekvātu sodu (piemēram,
par līdzdalību noziegumā), bet tiesāt un piespriest sodu
pēc bēdīgi slavenā 58.panta par dzimtenes nodevību. Sodu
pēc šī paša panta, neiedziļinoties vainas un atbildības pakāpē,
saņēma arī daudzi Bauskas apriņķa policisti. Vienāds sods
tika piespriests gan apriņķa policijas priekšniekam un diviem
iecirkņu priekšniekiem, kas tieši organizēja un izrīkoja
sev pakļautos policistus palīgfunkciju veikšanai, gan arī
tiem dažiem desmitiem ierindas policistu (pat policijas pārvaldes
šoferim), kas bija tikai pavēļu pildītāji.
Simona Vīzentāla centrs vadītāja Efraima
Zurofa personā veic saprotamu misiju — atrast kara noziedzniekus,
kas pelnījuši sodu un to nav saņēmuši, taču metodes, ar kādām
šī misija tiek realizēta Latvijā, nav pieņemamas. Bieži vien
šķiet, ka Efraims Zurofa kungs savās aktivitātēs aizmirst,
ka viņa tautas pārciestās holokausta šausmas kopā ar cita
veida genocīda izpausmēm ir XX gs. lielākie noziegumi pret
cilvēci, kas prasa izpratni un cieņu pret cietušajiem. Latvijā
to diemžēl nevairo viņa nepamatotie apvainojumi un aktivitātes,
kas daļā sabiedrības gluži otrādi rada klaju negatīvismu.
Dzīvības un nāves jautājumi nav dažādu politisku un sadzīvisku
spekulāciju objekts. To nav ņēmusi vērā arī baušķeniece Larisa
Grekova, kas savu nepamatoto ziņojumu izvēlējusies kā līdzekli
attiecību kārtošanai ar Kārļa Bražus mantinieku nekustamā
īpašuma pārvaldnieci.
________________________________________________________________________
| 
